Iniciatīva “Psihologi par tiesiskumu bērnu un ģimeņu aizstāvībai”, lemjot par jautājumiem, kas attiecas uz izpratni par ģimeni un partneru attiecību modeļiem rosina Saeimu ņemt vērā psiholoģijas zinātnes atziņas un konsultēties ar nozares ekspertiem, tostarp psihologiem, nevis reliģisko kopienu līderiem.
Jēdziens “ģimene” ir sociāls konstrukts, ko nosaka attiecīgajā kultūrā pastāvošie pieņēmumi par to, kas tad ir vai nav ģimene. Laika gaitā mainījušās ģimenes formas, un būtu svarīgi, ka šie pieņēmumi mainītos ne tikai starp tiem cilvēkiem, kuri pārstāv šīs ģimenes un pārus, bet arī plašāk – sabiedrībā un arī likumos.
Reliģisku organizāciju diskusijām nevajadzētu ietekmēt likumdošanu, lemjot par viendzimuma vecāku un bērnu tiesībām, kā arī par citiem jautājumiem, kuri ir saistīti ar ģimeni (abortu atļaušana vai aizliegšana, kopdzīves formas un citiem). Pieņemot vai mainot likumus, veidojot vadlīnijas speciālistiem, ir saprotams, ja pie sarunu galda kopā diskutē jomas profesionāļi, taču nevajadzētu būt situācijai, kad eksperti tiek aizstāti ar viedokļu līderiem, vai citas jomas pārzinātājiem, kuriem diemžēl attiecīgajā jomā nav profesionālas izglītības vai zināšanu. Pārliecība vai autoritāte vien nepadara par ekspertu. Lai to labāk paskaidrotu – arī valdība lemj par rīcību Covid - 19 pandēmijas ierobežošanai, konsultējoties ar nozares ekspertiem, nevis ar reliģisko kopienu pārstāvjiem.
21. gadsimtā ierasts, ka bērnu audzināšanā ņemam vērā psiholoģijas zinātnes atziņas. Tieši pētījumu rezultātu un teorētisko atziņu dēļ mūsu dzīve ikdienā mainījusies uz labo pusi. Piemēram, dzemdībās var piedalīties partneris vai arī mazi bērni slimnīcā var būt kopā ar mammu vai tēti. Tāpat fizisks sods vai emocionāla pazemošana vairs nav “normāla bērnu audzināšanas metode” kā tas bija gadsimtiem ilgi, bet ir atzīta par vardarbību un ir sodāma ar likumu. Šīs nu jau par “pašsaprotamām” kļuvušās lietas daudzviet pasaulē ieviestas tieši psiholoģijas zinātnes atziņu dēļ. Vienlaikus tas nenozīmē, ka psiholoģijas zinātne nostājas pret kristīgajām vērtībām - tās ir svarīgi orientieri, godājamas un cienījamas un patiešām mēdz būt stabilas laika gaitā. Taču zinātnes atklājumi soli pa solim palīdz izskaidrot arī to, kādēļ agrāk pasaule skaidrota tikai vienā noteiktā veidā - ar tā laika zināšanām.
Ziemassvētki un gadumija tradicionāli ir laiks, kad sabiedrībā tiek aktualizēts jautājums par ģimeni, tās būtību, nozīmi un vērtībām. Tāpat tiek plaši diskutēts par to, kā palīdzēt tām ģimenēm, kuras nonākušas grūtībās un kurās tiek pārkāptas dažādas cilvēktiesību normas (vardarbība ģimenē, nepietiekama aprūpe un citas). Šajā laikā sabiedrība tiek mudināta domāt par kristīgajām vērtībām, un var rasties maldīgs priekšstats par to, ka ar tām var izskaidrot visus pasaulē notiekošos procesus un rast vienīgo “pareizo” veidu, kas ir ģimene. Tas var veicināt vienkāršotu skaidrojumu komplicētiem jautājumiem. Tāpēc ir svarīgi skaidri nodalīt tās jomas, kurās dominē reliģija un kurās - zinātne. Reliģija joprojām ir svarīgs garīgais balsts daudziem indivīdiem un kopienām, un tās iedibinātās morālās vērtības un tradīcijas ir vērā ņemamas cauri gadsimtiem.
Tomēr 21.gadsimtā izpratnē par bērnu attīstību un ģimeņu veidiem, problēmām un to risinājumiem būtu jāņem vērā psiholoģijas zinātnes atziņas, nevis tikai reliģiskas pārliecības. Vērtības mums katram var būt atšķirīgas, taču laba, patiesa, objektīva zinātne ideālajā gadījumā ir bezkaislīga. Zinātnieki nodarbojas ar nemitīgu esošās situācijas izpēti, analīzi, rezultātu apkopošanu un to nemitīgu pārbaudīšanu. Zinātnes izpratne par kādu konkrētu jautājumu attīstās ļoti pamazām. Tāpēc vairumā gadījumu zinātne netiecas sniegt vienu vienīgu absolūti “pareizu” atbildi, jo mūsu zināšanas nemitīgi papildinās. Zinātnes atbildes uz mūsdienu sabiedrībai svarīgiem jautājumiem nav balstītas gadsimtiem pārbaudītās patiesībās, kuras nemainās, bet uz secīgiem atklājumiem un teorijām, kas savā veidā atspoguļo sabiedrības attīstību un ļauj izprast to.
Katrs, kas dzīvo mūsdienās, zina, ka realitāte ģimenēs pēdējās desmitgadēs ir mainījusies gan Latvijā, gan lielā daļā pasaules kopumā. Salīdzinot ar laiku pirms simts gadiem, šīs pārmaiņas ir būtiskas. Tikai dažas no tām - sieviete, kura ir stāvoklī, neesot laulībā, nav “grēciniece”; bērniem, kuri dzimuši neprecētiem vecākiem, ir tādas pašas tiesības kā laulībā dzimušiem; laulību var šķirt, un bijušie partneri var veidot jaunas ģimenes; ir bērni, kuri aug audžuģimenēs vai ir adoptēti; pāri arvien biežāk veido divi indivīdi no atšķirīgām kultūrām vai reliģiskajām pārliecībām; dažkārt pārī ir divi viena dzimuma cilvēki. Pāriem, kuri ir neauglīgi, ir iespēja radīt bērnu mākslīgās apaugļošanas ceļā, un sievietēm nav jāveic nelegāls aborts, ja grūtniecību kādu iemeslu dēļ nav iespējams saglabāt. Un arī viendzimuma pāri audzina bērnus. Tomēr šīs pārmaiņas nav mainījušas vienu - cilvēki vēlas būt laimīgi, lai kādā ģimenes modelī viņi dzīvotu. Tāpēc ir svarīgi, ka šie dažādie ģimenes modeļi tiek akceptēti, nevis aizliegti vai nosodīti. Tas ir svarīgi bērniem, lai viņi būtu vidē, kurā tas ģimenes modelis, kurā viņi aug, tiek atzīts, nevis diskriminēts (ar atrunu, ka bērni saņem vecāku mīlestību, fizisko un emocionālo aprūpi).
Tādēļ likumdošanas procesā nedrīkstētu ņemt vērā tikai vērtības, ar kurām it kā var izskaidrot visu pasaulē notiekošo, jo vērtības nemaina zinātnes atklājumus. Tāpat izvēloties akceptēt tikai tos zinātnes atklājumus, kas saskan ar mūsu vērtībām, būtībā radām pseidozinātni.
Autores: Dr.Psych.Diāna Zande un Mg.Psych.Kristiāna Kalniņa