Bioloģiskie, psiholoģiskie un sociālie faktori - tiem visiem ir nozīme cilvēka attīstībā no agras bērnības līdz sirmam vecumam.
Ir pavisam dabiski meklēt it kā visvienkāršākos izskaidrojumus jebkam, kas notiek mūsu ikdienā. Jo izskaidrojums dod skaidrību un drošību. Kāpēc mēs izaugam tieši tādi? Kāpēc šis bērns uzvedas tieši tā un ne citādāk? Kāpēc vienam ir veiksmīgākas attiecības vai karjera, bet otru, šķiet, kādā no šīm jomām vajā vienas vienīgas neveiksmes? Lai cik vilinoši un droši šķiet atrast vienu vienīgu atbildīgo par cilvēka personību un dzīvi kopumā, tomēr dzīves kvalitāte un pieaugšana nebūt nav tik vienkāršoti izskaidrojama. Te nozīme ir gan iedzimtajām bioloģiskajām iezīmēm, gan psiholoģiskajai labklājībai un audzināšanai, gan arī vides un sabiedrības mijiedarbībai ar cilvēku.
Mūsdienās psiholoģijas zinātnes atziņās tiek uzsvērts tas, ka uz ikvienu procesu cilvēka attīstībā jāraugās un tas jāanalizē biopsihosociālā modeļa ietvaros. Šo modeli izveidoja Džordžs Endžels jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados (Engel, 1977) kā alternatīvu skatījumu uz tajā laikā pastāvošo biomedicīnisko pieeju medicīnā.
Biomedicīniskā pieeja balstījās pieņēmumā, ka slimības pamatā ir konkrēti fizioloģiski cēloņi. Tās ietvaros analizēja to, kādi vīrusi vai organiski un fizioloģiski ierosinātāji ietekmē konkrētā cilvēka saslimšanu. Savā veidā šis modelis bija nepietiekams, jo rosināja skatīties uz cilvēku un viņa veselību ierobežotā veidā. Endžels savā modelī pauda uzskatu, ka indivīda veselību vai slimības attīstību sekmē bioloģisko, psiholoģisko un sociālo faktoru mijiedarbība un uz to jāraugās kompleksi, kā dažādu faktoru mijiedarbības rezultātu.
Tas nozīmē, ka katru atsevišķu cilvēku kā arī visu viņa ģimeni visas dzīves laikā ietekmē:
a) bioloģiski faktori – iedzimtība un temperamenta aspekti, imunitāte, veselības stāvoklis, fizioloģiskie procesi, vecums, un citi;
b) psiholoģiski faktori – emocionālās traumas vai labklājība agrīnā vecumā un vēlāk; personības iezīmes, intelektuālās spējas, problēmu risināšanas prasmes, kaitīgie ieradumi, apmierinātības limenis ar savu dzīvi, un citi.
c) sociāli faktori - jāaplūko gan tuvākā lokā, gan plašāk. Tuvākie sociālie faktori ir ienākumu līmenis, sociālā atbalsta tīkls (ģimene, draugi, radi) un iespējas saņemt emocionālu atbalstu vai fizisku palīdzību, izglītības līmenis un citi. Plašāki sociālie faktori ir tādi kā sociālās normas noteiktā kultūrā, sabiedrībā valdošie strereotipi, likumdošana tajā sabiedrībā, kurā aug un attīstās konkrētais cilvēks un galu galā, sociālais faktors ir arī dzīvojamais rajons, kurā cilvēks dzīvo un vietējā kopiena.
Jau vairākas desmitgades biopsihosociālais modelis tiek plaši izmantots ne tikai tam, lai skaidrotu cilvēka saslimšanu un veselību, bet psiholoģijas zinātne rosina to izmantot arī tam, lai labāk izprastu indivīda attīstību un visdažādākās psiholoģiskās norises visa cilvēka dzīves gaitā.
Tātad, domājot par jebkuru problēmu, vai fenomenu, tiek analizēti un ņemti vērā tā rašanās bioloģiskie, psiholoģiskie un sociālie iemesli un to mijiedarbība, kas sekmē vai kavē konkrētā fenomena rašanos un attīstību.
Lai paskaidrotu, mēģināšu izmantot divus piemērus – cilvēka darbu un depresiju. Abus aspektus, izmantojot neesksistējošu “Janas piemēru” ieskicēšu un aplūkošu biopsihosociālā modeļa kontekstā.
Jana ir talantīga un ambicioza uzņēmēja, un viņas izveidotais uzņēmums ir viens no strauji augošiem uzņēmumiem, kurā viņa ieguldījusi visu spēku un enerģiju jau daudzus gadus bez atvaļinājuma. Pēdējā laikā viņa pastāvīgi jūtas nomākta, bez enerģijas un prieks, darbā nespēj koncentrēties. Viņa cenšas ignorēt savu emocionālo stāvoki. Ģimenes ārsts izsaka domu, ka Janai varētu būt depresija. Paskatīsimies uz Janas sekmēm uzņēmējdarbībā un depresiju no biopsihosociālā skatu punkta. “Janas piemērs” ir tikai kā aptuveni iespējamu dažādu faktoru kopums.
Ja mēs domājam par to, kādi bioloģiskie faktori varētu palīdzēt, uzņēmējdarbībā, tad iespējams, ka tās ir spējas ilstoši saglabāt uzmanību un neatlaidīgi koncentrēties uz mērķi, (visi šie ir temperamenta aspekti, kas ir iedzimti un pārmantoti no vecākiem vai vecvecākiem). Šīs iezīmes mēdz dēvēt par “dabas dotībām”, un tās tiešām var palīdzēt sasniegt augstākus rezultātus kādā no dzīves jomām. Jāpiemin, ka katrā jomā palīdz (vai traucē) citi bioloģiskie aspekti. Ja mēs domātu par to, kādi bioloģiskie aspekti varētu sekmēt to, ka Janai attīstījušies depresijas simptomi, tad iespējams, ka viņas ģimenē kadam ir bijusi depresija, vai Janai tā ir bijusi kādā dzīves posmā iepriekš.
Lai gūtu panākumus darbā, ar dabas dotībām vien nepietiek. Nepieciešams būt arī apveltītam ar psiholoģiskām kvalitātēm. Un tāpat psiholoģiski iemesli var būt par cēloni derpresijas simptomu attīstībai. Janai ir augstas intelektuālajās spējas, un viņa turpina izkopt tās, pastāvīgi mācoties dažādos kursos, viņa spēj plānot laiku un resursus. Bet viņai ir tendence pārvarēt visus šķēršļus, lai sasniegtu mērķi, un viņa pārāk maz laika velta atpūtai. Viņai ir raksturīgi izsīkt un ignorēt to, kā jūtas. visi ir psiholoģiskie aspekti, kas no vienas puses, palīdz gūt sasniegumus, bet no otras puses, var sekmēt pārslodzi, nevērīgu attieksmi pret savām vajadzībām (Jana neņem atvaļinājumus) un sekmēt depresijas attīstību.
Sociālie faktori ir ļoti svarīgi, jo tie nemanām ietekmē katru mūsu dzīves jomu. Tā arī noteikti ir ar Janu. Un var pat būt tā, ka vieni un tie paši sociālie faktori viņai gan palīdz gūt panākumus, gan sekmē depresijas attīstību. Iespējams, ka viņas dzīves līmenis ir augsts, un viņa var sev nodrošināt visu vēlamo, viņa vakariņo restorānā, un netērē laiku liekiem mājas darbiem. Tas ir svarīgi, lai attīstību savu uzņēmējdarbību, bet no otras puses - viņai nav draugu, jo visu dzīvi velta darbam, un nav laika, kad satikties ar viņiem. Viņa nav attīstījusi hobijus, un reti kaut kur dodas ārpus darba darīšanām. Viņai nav partneru attiecību, kurās varētu izjust tuvību un siltumu, viņa jūtas vientuļa, un ilgtermiņā šāda izolācija var sekmēt to, ka viņa sāk izjust depresiju.
Kad raugāmies uz jebkuru cilvēku, visdažādākajos dzīves aspektos, tad katrā no jomām – bioloģiskajiem, psiholoģiskajiem un sociālajiem faktoriem var atrast resursus un arī grūtības sekmējošus aspektus katrā individuālā gadījumā. Ir lietas, kuras ir iedzimtas, un tās pēc būtības nemainās, piemēram, acu krāsa seksuālā orientācija, jutīgums pret skaņām vai kautrīgums. Tomēr daļu no psiholoģiskajiem faktoriem un arī dažus no sociālajiem faktoriem ir iespējams apzināties, un tiekties mērķtiecīgi izmantot, lai dzīve kļūtu pēc iespējas veselīgāka un pilnvērtīgāka.
Izmantotie literatūras avoti:
Engel G. The need for a new medical model: a challenge for biomedicine. Science.
1977; 196(4286):129-36. doi: 10.1126/science.847460.
Borrell-Carrió, F., Suchman, A. L., & Epstein, R. M. (2004). The biopsychosocial model 25 years later: principles, practice, and scientific inquiry. Annals of family medicine, 2(6), 576–582. https://doi.org/10.1370/afm.245