Brīvību un neatkarību alkst visi. Tā ir būtiska cilvēka vajadzība. Iespējams, ka pēdējā gada laikā brīvības ierobežojumu daļa sabiedrības izjūt kā vēl nekad. Mēs esam ierobežoti strādāt, mācīties un pat apskauties.
Neapšaubāmi, lai gan pašreizējā realitāte, iespējams, ir labākais veids, kā varam izdzīvot, tomēr ierobežotā brīvība rada stresu. Diezgan tipiski cilvēkiem saasinās mentālās veselības grūtības - kādam zūd motivācija gluži ikdienišķām lietām, cits izjūt spēcīgāku trauksmi, vēl kāds cits naidīgāk un agresīvāk reaģē sociālajos tīklos - kas nu kuram.
Mūsu vidū ir vairāk cilvēku nekā varam iedomāties, kuriem patiešām ir grūti tikt galā ar situāciju pašiem. Patiesībā mēs katrs tādā situācijā esam bijuši kaut reizi dzīvē, un, kā rāda psihiskās veselības pētījumi, pašreiz jo īpaši. Tā ir tikai ilūzija, ka mentālās veselības grūtības ir kaut kas ārkārtējs, ir kaut kur tur - maliņā. It kā traucējums būtu tas, kas cilvēkam “rakstīts uz pieres” un to mēs satiekoties varētu ieraudzīt kā pirmo. Nē, visbiežāk mentālās grūtības ir mūsu līdzcilvēku ikdiena vai pat mūsu pašu ikdiena. Nemaz ne tik reti - neatpazītas kā traucējums. Pētījumi pasaulē rāda: katrs desmitais cilvēks 2017.gadā cietis no kādas mentālās veselības grūtības, kas būtiski apgrūtina ikdienas dzīvi. Visbiežākās no tām - depresija un trauksme. Tātad jebkurā vidē - darba kolektīvos no viszemākajiem padotajiem līdz visaugstākajiem priekšniekiem, teātrī vai koncertzālē abpus skatuvei un aiz tās, izglītības iestādē, sākot no visjaunākā līdz vissirmākajam. Neviena no šīm vidēm nav sterila - zināma daļa vairāk emocionāli sensitīvu cilvēku ir dabiskas vides pazīme.
Un tomēr - pavisam cita lieta ir projicēt uz apkārtējiem savas traumas un īpatnības, nerēķinoties un atstājot pašu ziņā tikt galā. Vai arī - publiski pasludināt kādu sabiedrības grupu par mazāk respektējamu. Tad ir pavisam reāli sagaidīt pretreakciju - aizskarot personiski, riskējam saņemt arī personiskāku spēku pretī vai tikt “kancelēti”.
Mēs nudien katrs varam izvēlēties - būt politkorekti vai arī dzīvi pārvērst par izdzīvošanas šovu, kurā tomēr likumsakarīgi uzvarēs “stiprākie” jeb antisociālākie. Skolotāja, kuras nolamāšanu stundā izplata internetā, var izturēt, bet var arī neizturēt. Cilvēks, kura identitāte tieši vai netieši regulāri publiskajā telpā tiek reducēta līdz dzimumam, rasei vai seksuālajai orientācijai, var tikt galā, bet var arī netikt galā. Turklāt - ideju, ka sabiedrība kopumā ir tik spēcīga, lai tiktu galā patstāvīgi, skaidri apgāž cilvēku spēja tolerēt pat neitrālu informāciju sociālajos tīklos un to uztvert kā agresiju, pret kuru jāaizstāvas uzbrūkot.
Politkorektums ir cieņa, vispārēja cieņa pret ikkatru un pret ikvienu sabiedrības grupu - tie ir nemitīgi centieni nediskriminēt nevienu minoritāti ne vārdos, ne darbos. Bet būt absolūti politkorektam ir grūti - uzturēt cieņu it visur un vienmēr izdodas vien retajam. Mūsu, psihologu, profesionālajā darbā tas ir neizbēgami - spēt tikt galā ar saviem personības trūkumiem vai dzīves sāpīgākās daļas pieredzi tiktāl, cik vien tas ir iespējams, lai strādātu ar klientu. Spēt piebremzēt savus uzskatus, pārliecības, vērtības, neatkarīgi no tā, vai tās balstītas paša personiskajā pieredzē, reliģijā, noturīgās dzimtas vērtībās, kas nodotas paaudžu paaudzēs.
Tikai ierobežojot vēlmi pamācīt vai izteikt uzskatus par savu pareizību, ir iespējams patiess atbalsts. Tikai spējot nolikt malā personiskās pārliecības un nevēršot savas emocijas pret oponentu vai kādu, kuru nesaprotam, varam uzturēt cieņpilnas attiecības. Tikai esot brīvi no pašu pārliecībām un aizspriedumiem, varam sadzirdēt pretī sēdošo un sākt patiesi dziļu savstarpējo sapratni, uzticēšanos un cilvēcīgumu.
Kā saglabāt cieņu un politkorektumu? Psihologu darbā mēdz lietot pamatnoteikumu - nevis noraidīt cilvēku, bet gan teikt “nē” viņa nepieņemamai rīcībai. Un kritiski vērtēt savu reaģēšanu, nemitīgi uzdodot sev jautājumu - vai man nepieņemamais ir objektīvā realitāte vai tikai mans pieņēmums.
Jā, cieņa pret citiem mūs ierobežo, reizēm neļauj būt pašiem un pavisam brīviem, varbūt neļauj brīvi vērst emocijas pret jebkuru ikvienā brīdī. Tomēr tas ir drošs un civilizēts veids, kā ievērot citu cilvēku tiesības dzīvot bez aizskāruma - skolā, darbavietā, baznīcā, teātrī un internetā.
Starp citu - laipnība pret sevi un citiem ir viens no būtiskākajiem mentālās veselības stiprinātājiem, kuru pandēmijas laikā iesaka arī Pasaules Veselības organizācija.
Autores: Mg.Psych.Kristiāna Kalniņa un Dr.psych.Diāna Zande
Izmantotā literatūra un avoti:
Hanna Ritchie and Max Roser (2018). “Mental Health”. Published online at OurWorldInData.org. Retrieved from: ‘https://ourworldindata.org/mental-health’ [Online Resource]
The impact of COVID-19 on mental, neurological and substance use services: results of a rapid assessment. Geneva: World Health Organization; 2020. Licence: CC BY-NC-SA 3.0 IGO. https://www.who.int/publications/i/item/978924012455
Comentarios